Izglītības finansējums, kas baro konkurentus

«Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm, - portālā tendences.lv secina Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas (ISMA) prorektors Andrejs Cinis
Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.

Kā nereti notiek ar lielām sistēmām, tās nesabrūk vienā dienā. Tās sabrūk lēni un nemanāmi, gluži kā upes krasts, ko pamazām izskalo ūdens tece.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Latvijā bija vairāk nekā 360 000 skolēnu. Pēc 2000. gada sākās skolēnu skaita dramatisks kritums, zemāko punktu sasniedzot 2013. gadā ar tikai 209 130 skolēniem. Tomēr kopš tā laika situācija mainījusies pretēji izplatītajam uzskatam – skolēnu skaits pēdējos 10 gados pieaudzis par 7%, sasniedzot 224 tūkstošus 2024. gadā.

Un tomēr – augstākās izglītības iestādēs studentu skaits krīt. 2005. gadā Latvijā bija vairāk nekā 131 000 studenti, galvenokārt vietējie. Šobrīd – 74 800. No tiem tikai 63 000 ir vietējie. Vietējo studentu skaits pēdējos desmit gados ir samazinājies par 21%, un augstskolas šo kritumu notur galvenokārt ar ārvalstu studentu piesaisti. Jo, aizvien vairāk potenciālo pašmāju studentu izvēlas studēt ārvalstīs, nevis palikt Latvijā.
Ir skaidrs, ka studentu skaita samazināšanās nav saistīta ar demogrāfisko situāciju, bet gan ar valsts ekonomikas un augstākās izglītības konkurētspējas jautājumiem.

Šodienas vidusskolas absolvents ir digitāli prasmīgs, valodas ziņā konkurētspējīgs, un viņa horizonts nebeidzas pie Latvijas robežas. Ja 1990. gadu sākumā mācības ārzemēs bija eksotisks izņēmums, tad šodien tās ir loģisks solis – studijas Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē ir pieejamas un bieži vien par budžeta līdzekļiem, bez maksas. Turklāt jaunieši nav aizmirsuši savu vecāku pieredzi. Viņi redz, ka Latvijas diplomi nereti starptautiskā darba tirgū tiek atzīti ar būtiskiem ierobežojumiem, ka darba tirgus šeit nenodrošina atbilstošu atalgojumu, un ka akadēmiskā karjera Latvijā nozīmē zemu algu, birokrātiju un nenoteiktību.

Papildu faktors – politiskā un ekonomiskā nestabilitāte. Jaunieši vēlas stabilu vidi gan studijām, gan dzīvei. Latvija diemžēl bieži vien nespēj šo drošību nodrošināt.

Ja tendence saglabāsies, prognozes ir pesimistiskas – pēc ISMA augstskolas datiem, līdz 2035. gadam vietējo studentu skaits varētu samazināties līdz 50–55 tūkstošiem, kas nozīmētu augstākās izglītības kritiski zemu konkurētspēju uz izdzīvošanas robežas.
Latvijas augstākās izglītības finansējums, kas veido tikai 1,2% no IKP, ir kļuvis par galveno šķērsli kvalitātes un konkurētspējas celšanai. Salīdzinot ar Baltijas partneriem – Lietuvu (1,5% no IKP) un Igauniju (1,8% no IKP) – Šī atpalicība īpaši asi iezīmējas akadēmiskā personāla atalgojumā – Latvijas augstskolu mācībspēki saņem ievērojami mazāk nekā savi kolēģi Lietuvā un Igaunijā. Šāda situācija ne tikai grauj motivāciju un prestižu, bet arī veicina talantīgāko speciālistu aizplūšanu uz kaimiņvalstīm, kur piedāvātie nosacījumi ir būtiski konkurētspējīgāki.

Vel papildus, Igaunija mērķtiecīgi nosaka valsts attīstībai stratēģiski svarīgus virzienus un ievieš tiem atbilstošas īpašas atalgojuma sistēmas. Piemēram, jau 2019. gadā Tartu Universitāte, cenšoties piesaistīt starptautiska līmeņa profesorus, noteica konkurētspējīgu atalgojumu, lai celtu Igaunijas e-pārvaldes pētniecības kvalitāti un nostiprinātu valsts līderpozīcijas digitālo publisko pakalpojumu jomā. Profesoriem tika piedāvāts atalgojums līdz pat 9000 eiro mēnesī – nevis, lai piesaistītu karjeras noslēgumā esošus zinātniekus no Rietumeiropas, bet gan lai ieinteresētu jaunus, dinamiskus un perspektīvus starptautiskos talantus veidot komandas un strādāt Igaunijas labā.

Tikmēr Latvijā šādu mērķtiecīgu un konkurētspējīgu mehānismu trūkums ierobežo mūsu spēju cīnīties par izcilākajiem prātiem un kavē iespēju kļūt par reģionālu konkurentu stratēģiski svarīgās nozarēs.

Šis hroniskais finansējuma trūkums tieši ietekmē visus augstākās izglītības aspektus – no vājas akadēmiskās mobilitātes līdz nepietiekamai pētniecības kapacitātei un zemajiem augstskolu reitingiem. Kamēr Tartu Universitāte ierindojas Top 300 pasaules augstskolu sarakstā un Viļņas Universitāte – Top 500, Latvijas Universitāte tikko sasniedz Top 1000, kas skaidri parāda mūsu sistēmas atpalicību.

Lai apturētu šo negatīvo tendenci, nepieciešamas izlēmīgas un mērķtiecīgas reformas. Pirmkārt, augstākās izglītības finansējums būtu jāpalielina līdz 2% no IKP, vienlaikus nodrošinot konkurētspējīgu apmaksas sistēmu akadēmiskajam personālam – profesoriem atalgojumam tuvojoties 5000 EUR mēnesī, kas palīdzētu Latvijai nodrošināt vienlīdz konkurētspējīgus apstākļus ar Igauniju un stiprināt savu lomu reģionālajā akadēmiskajā telpā. Otrkārt, būtiski ir ieviest atbilstoši atalgotas doktorantūras stipendijas – ap 2000 EUR mēnesī, lai piesaistītu talantīgākos jauniešus zinātnei. Treškārt, jāievieš bezmaksas studijas pilna laika programmām latviešu valodā, sekojot Igaunijas veiksmīgajam piemēram. Tikai šāds daudzfunkcionāli integrēts modelis varētu apturēt Latvijas augstākās izglītības lejupslīdi un nodrošināt tās konkurētspēju globālajā zināšanu ekonomikā.