Kur likt dusmas?

Cilvēks ir tikai cilvēks, viņā ir dažādas emocijas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Ar pozitīvajām viss ir skaidrs, tu tās nodod citiem un nes prieku, bet dusmas, neapmierinātība, aizkaitinājums un citas negatīvās emocijas ir grūti kontrolējamas. Tās nedrīkst nedz noliegt, nedz «apēst», bet ko tad ar tām darīt?
Darba praksē emocijas dalu divās daļās – patīkamās un nepatīkamās. Emocijas ir dabas dotas izjūtas, ko mēs paši nevaram regulēt. Lai kā cilvēkiem negribētos, nepatīkamās emocijas mums ir vajadzīgas, un tiesa – tās nedrīkst nedz noliegt, nedz «apēst», mums tās nākas izdzīvot. Cilvēki, nākot uz konsultācijām, bieži uzskata, ka dusmoties nedrīkst, raudāt arī, savu neapmierinātību cenšas neizrādīt, bet tas nav pareizi. Protams, ir grūti tik galā ar dusmām, vilšanos, netaisnību, nepatiku, neapmierinātību un aizkaitinājumu, tās visas ir ļoti nepatīkamas izjūtas. Pirmais solis būtu apzināties, ka tas, kā cilvēks jūtas, ir normāli. Attiecīgajās situācijās drīkst izjust visas šīs emocijas. Otrais solis – saprast, ko ar šīm jūtām darīt? Vislielākā māksla ir atpazīt tās laikus. Piemēram, tu saproti, ka esi dusmīgs, tevī viss vārās, tad iesaku mēģināt nogriezt šo izjūtu mazāku. Vairs neatceros autoru grāmatai, ko lasīju pirms krietna laika, taču labi atminos un sajūsminos, kā dzenbudisti salīdzina dusmas ar kartupeļu vārīšanu. Lai mēs uzvārītu katlu ar kartupeļiem, tie ir jānomazgā, jānomizo, jānoskalo, jāsaliek katlā ar aukstu ūdeni un jāuzliek uz uguns vārīties. Sākumā liesma tiek uzgriezta vislielākā, lai ūdens ātrāk sāk vārīties. Tikko katls sāk burbuļot, mēs liesmu pagriežam mazāku. Pēc laika kartupeļi ir gatavi un uguns ir padarījis savu darbu. Bet, ja mēs, ūdenim sākot vārīties, uguni nenogriežam mazāku, ūdens pāriet pāri, uguns nodziest, darbs nav paveikts, kartupeļi nav gatavi. Šis salīdzinājums ir ļoti piemērots dusmu uzplūdam. Daba mums dusmas iedevusi, lai mums būtu enerģija, kad tas nepieciešams. Dusmās ir ļoti daudz adrenalīna, tāpēc svarīgi to ieguldīt pozitīvā gultnē, lai nesanāk kā ar nodzisušo uguni. Dusmu pamatuzdevums ir brīdinājums, ka kāds pārkāpj mūsu robežas vai dara mums pāri. Tāpat ir ar skumjām, tām arī ir sava nozīme. Bieži vien dusmas un skumjas iet roku rokā, jo dusmas sargā skumjas, lai nesāpētu vēl vairāk, nekā jau sāp.
Lai kontrolētu dusmas, vissvarīgākais ir saprast, kāpēc esmu dusmīgs un aizkaitināts.
Lielākā daļa no mums ir audzināti aptuveni ar šādām frāzēm: izbeidz, nomierinies, kas tev kaiš? Bet mums taču nekas nekaiš, tās ir emocijas, ko bērns tā īsti vēl nemāk kontrolēt!
Domājot par emociju regulāciju, tā būtu jāiemāca jau agrīnā vecumā. Kad emocijas ir ārkārtīgi lielas, svarīgi tās samazināt, lai par tām aprunāties. Kad emocijas ir ļoti spēcīgas, smadzeņu lingviskā sistēma strādā ļoti intensīvi un nevar saslēgties ar kortekso jeb domājošo daļu. Tāpēc nomierināšanās ir ļoti svarīga, lai jūtas un prāts sadarbotos. Noteikti nevajadzētu teikt: nomierinies, kas tev kaiš, jāizmanto vārdi – es redzu, ka esi bēdīgs vai dusmīgs, kas ir noticis, kā varu palīdzēt. Mazam bērnam nav instrumentu un pieredzes, kā regulēt sevi, tas ir jāiemāca vecākiem. Izrunāšanās ir vissvarīgākais instruments šādās situācijās, runājoties mēs gan izkratām sirdi, gan atvieglojam smagumu. Taču tincināšana un informācijas izspiešana nepieder pie sarunām, nogaidiet, kad bērns pats gribēs aprunāties. Arī pārmērīgs prieks ir jāmāk kontrolēt, to, tāpat kā dusmu izvirdumu, var pieskaitīt pie nekontrolētām emocijām. Pieņēmums, ka mums visiem jābūt pozitīviem un vienmēr jājūtas labi, ir nereāls. Tā vienkārši nemēdz būt. Cilvēkam uzstājīgi liekot justies labi, var panākt pretējo, viņš jūtas vēl sliktāk.
Runājot par neadekvātu uzvedību, kas apdraud bērna dzīvību vai kad bērns citiem dara pāri, arī vecākiem, tad gan jāsaka – stop, pārtrauc! Tad vārds «nedrīksti» ir vietā. Taču izbeigt just – tas nemaz nav iespējams!
Man šķiet, ja mēs nebūtu nelaimīgi, mēs arī nejustu laimes izjūtu.
Tam noteikti varu piekrist. Lasīju Zentas Mauriņas grāmatu, kur viņa saka, ka laime ir kā putns starp diviem sāpju pakalniem. Lai mēs ieraudzītu patieso laimes un prieka sajūtu, mums jāpiedzīvo otra puse, kas ir sāpes un skumjas. Skumju uzdevums ir saprast, kas mums ir vērtīgs un nozīmīgs.
Kāda ir robeža, kad tiešām vajag saņemties un nomierināties un kad var ļaut vaļu emocijām? Varbūt speciālisti var ieteikt kādus vingrojumus, fiziskas darbības?
Runājot par dusmām, ir cilvēki, kam tās uzkrājas pamazām, bet ir tādi, kuriem tās izpaužas ļoti strauji jeb impulsīvi (nerunāju par garīgām slimībām). Pēdējiem, ir jāapzinās, ka viņš ir pārāk impulsīvs, tāpēc dusmu brīdī vislabākais ir aiziet prom, beigt sarunu, nomierināties un tikai tad turpināt kaut ko risināt. Kā jau teicu, dusmu brīdī emocijas ir pārāk intensīvas, nav iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus un atrisināt problēmu. Ir dažādi paņēmieni dažādiem cilvēkiem atšķirīgās situācijās. Kad izjūti nepatiku un aizkaitinājumu, neapmierinātību ar kādu situāciju, šis ir tas brīdis, kad var runāt ar otru cilvēku, kura rīcība liek justies slikti. Lieti noderēs elpošanas vingrinājumi un relaksācijas paņēmieni. Vispirms jāparūpējas par sevi, lai visu mierīgi apdomātu. Nevajag šīs izjūtas ignorēt, bet rīkoties un darīt. Lielākoties cilvēki šo brīdi palaiž garām.
Bieži savas emocijas apslāpējam, apspiežam, un tad nez no kurienes izlien dusmas ar kārtīgu jūtu izlaušanos. Katram jāatrod savi paņēmieni, kā izlādēties. Vai tā būs kliegšana glāzē, mežā, boksēšanās, braukšana ar velosipēdu, jebkas, kas palīdz fiziski izlādēties, tas ļaus prātam un jūtām sadarboties. Tikai tad būsiet gatavi domāt un runāt, kas tad īsti notiek. Ja mēs palaižam garām šo signālu, tad nekas cits nevar notikt, kā tikai dusmu izvirdums, ko kontrolēt un regulēt nevar.

Pieņēmums, ka mums visiem jābūt pozitīviem un vienmēr jājūtas labi, ir nereāls. Tā vienkārši nemēdz būt. Cilvēkam uzstājīgi liekot justies labi, var panākt pretējo reakciju – viņš jūtas vēl sliktāk.

Esmu iemācījusies – ja cilvēki sarunā sāk aizskart manu trauslo zonu, es uzreiz pieklājīgi beidzu sarunu, to nogriežot kā ar nazi. Vai tas ir pareizi?
Jā, šis, nenoliedzami, ir labākais variants, kā apstādināt otru no ieiešanas tavā neaizskaramajā, sāpīgajā zonā. Mums vienmēr ir tiesības otram pateikt – stop, šī ir mana robeža! Ja otrs neklausās un turpina būt uzstājīgs, tad noteikti ir jāsaka, ka šobrīd tu esi manipulējošs, agresīvs un uzbrūkošs. Tajā brīdī cilvēkam ir tiesības to pārtraukt vai beigt. Labi ir brīdināt un tikai tad nogriezt kā ar nazi.
Vai tiesa, ka tie, kas dusmas noslāpē, tādējādi tās uzkrāj, kaitējot savai veselībai – gan garīgajai, gan fiziskajai? Piemēram, veģetatīvā distonija, panikas lēkmes, šķiet, rodas no jūtu apslāpēšanas.
Panikas lēkmes ir trauksmes traucējumi, kad cilvēki ilgstoši izjūt spriedzi, neprot atbrīvoties un norobežoties no negatīvām emocijām. Uzkrātās dusmas cilvēku bieži vien noved līdz depresīvam stāvoklim. Sliktās emocijas nekur nepazūd, tās uzkrājas, tāpēc ir svarīgi par jūtām runāt.
Cilvēka organisms ir vienota vienība, kas ir savstarpēji savienota un sadarbojas, tāpēc jāpiekrīt, ka apslāpētas emocijas ietekmē arī fizisko veselību. Kad ķermenis nespēj panest garīgo spriedzi, tas reaģē somatiskā veidā. Galvassāpes, sirds un asinsvadu slimības, gremošanas darbības traucējumi, tās ir lietas, kas var piemeklēt, noslāpējot emocijas.
Sliktākais, ka savas negatīvās emocijas bieži tiek atnestas mājās un nodotas vistuvākajiem cilvēkiem, kuri to nemaz nav pelnījuši.
To cilvēki iemācās tikai ar gadiem. Tas, ko pati izmantoju un iesaku citiem, ir – pēc smagas darba dienas ģimenei pateikt, ka man bijusi ļoti grūta diena un man nepieciešamas 15 minūtes tikai sev. Tas ir tik vērtīgs laiks, pabūt ar sevi vienatnē. Bieži braucu ar velosipēdu, kas noteikti dod relaksāciju manam ķermenim un garam. Mēs varam to iemācīt arī saviem bērniem, ja viņi pēc skolas ir saguruši, – atļaujiet un mudiniet mazliet pabūt vienatnē un atpūsties, jo tā visas jūtas sakārtosies un tiks noliktas pareizajos plauktiņos. Runājot par stresu, ir četras lietas, kas jāievēro. Mums ir jādomā par dienas ritma regularitāti jeb režīmu, tas ir miegs un regulāra ēšana. Tikpat svarīgas ir fiziskās aktivitātes un interešu izmantošana un izpaušana. Ja to visu ieviešat ikdienā, tad problēmām nevajadzētu būt. Vēl viens aspekts ir tāds, kad cilvēkam sākas izdegšana darbā, tad, lai negatīvo nenestu mājās, vajadzīga speciālistu palīdzība.
Tas ir apburtais loks. Bērni mācās no vecākiem un vecvecākiem, ka negatīvās emocijas izlādē mājās. Kā pieaugušam cilvēkam iemācīties slikto atstāt aiz mājas durvīm?
Ir cilvēki, kas vienmēr redzēs nevis pa pusei pilnu, bet pa pusei tukšu glāzi. Skats uz pasauli var būt caur negatīvo vai pozitīvo prizmu. Pieļauju, ka cilvēki, kas mājās nes savas negācijas, ir tie, kas uzkrāj negācijas ilgstoši.
Domājot par vecvecākiem, bieži ir gadījumi, kad cilvēks pārstāj strādāt un dodas pelnītā atpūtā jeb pensijā, bet viņš nemaz neprot būt vienatnē ar sevi. Tāpēc savu neapmierinātību vajag aizvietot ar kādu aizraušanos, tad jutīsieties labi pats savā ādā un šīs sajūtas nesīs arī tuviniekiem un apkārtējiem. Veciem cilvēkiem ir svarīgs kontakts un komunikācija, ja tā iztrūkst, rodas neapmierinātība un uzkrāta nepatika pret visu. Dzīve jau nebeidzas, kad pienāk pensijas vecums, tas nu katram ir jāliek aiz auss! Var atrast nodarbes, kas dod prieku, var veidot draudzību arī sirmā vecumā – kurš gan ir teicis, ka tas nav iespējams!
Kad jāsāk uztraukties, ka jūsu negatīvās emocijas sāk traucēt pašam un sabiedrībai?
Cilvēkam pašam sevi jāvēro. Ja tā ir pastāvīga trauksme, panikas lēkmes, kārtējo reizi nespējat kontrolēt savas emocijas, dusmas, bieži konflikti ar apkārtējiem, pārāk liela impulsivitāte, kas traucē paveikt ikdienas lietas, tad ir jāmeklē profesionāļu palīdzība. Ja saprotat, ka domāšanas stratēģija, reaģēšanas modeļi nav īsti adekvāti, var doties pie psihologa vai terapeita mācīties jaunus uzvedības un reakcijas modeļus. Runājot par ilgstošām skumjām un nomāktību, proti, cilvēks katru rītu pamostas un visu dienu jūtas nomākts, bez spēka un enerģijas, tad ir jādomā – varbūt tie ir depresijas traucējumi. Ģimenes ārsts būs pirmais, kas varētu izvērtēt cilvēka psiholoģisko stāvokli. Slimību profilakses centrs ir izveidojis mājaslapu, kurā var aizpildīt tiešsaistes testus – ir vai nav problēmas ar garīgo veselību.
Runājot par to, ka tas traucē sabiedrībai, cilvēkiem mēdz būt tik liels naidīgums vai dusmas, ka viņi sāk uzvesties sociāli nepieņemamā veidā. Tad tas ir līdzcilvēku uzdevums palīdzēt.
Vai Latvijā ir iespēja apmeklēt dusmu terapijas grupu nodarbības?
Psiholoģe Ilona Krone un centrs «Miervidi» organizē apzinātības treniņus, kur cilvēki mācās relaksēties, būt šeit un tagad. Tā ir sava veida spēja regulēt emocijas un prasmes.
Ir emocionālāki un ne tik emocionāli cilvēki. Dažam dusmas var būt kā atombumbas sprādziens, citam kā mazs purkšķītis. Bieži šādiem cilvēkiem ir grūti saprasties, bet ko darīt, ja nu abi dzīvo zem viena jumta un izveidojuši ģimeni vai strādā vienā uzņēmumā?
Katram no mums ir citāda emociju intensitāte, bioloģiskais temperaments, jūtīgums. Ir cilvēki, kuriem emocijas ir mērenas, un tādi, kuriem tās ir ļoti spilgtas un intensīvas. Iespējams, viņi attiecīgajā brīdī jūtas ļoti ievainojami un reaģē pārlieku emocionāli. Kā sadzīvot? Vienas universālas receptes nav. Katra pāra vai kolēģu attiecības ir unikālas. Ja cilvēks saprot, ka mēdz būt impulsīvs, vajadzētu vienoties ar otru – ja es saku, ka man vajag pabūt vienam, dot un pat atbalstīt tādu variantu. Un atkal atgriežamies pie tā, ka komunikācija ir vissvarīgākā.
Runājot par darba vidi, būtu izcili, ja darba vietās ierīkotu emociju telpu, kur izlādēties. Vai kāds darba devējs iekārtos brīvā telpā boksa maisu, relaksācijas paklājiņu, trenažieri, ir apšaubāmi, bet tas tiešām būtu forši un noderīgi.
Nobeigumā gribas pievērsties skumjām un sērām, piemēram, tuva cilvēka zaudējumam. Tas nav pārdzīvojams pāris nedēļām, tam ir vajadzīgs laiks.
Sēras ilgst apmēram divus gadus. Tas ir normāls sērošanas periods, kura laikā palikušie pārdzīvo dažādas emocijas. Jābūt uzmanīgiem tad, ja aizgājēju sāk pielūgt, atstāt neskartu un iekārtot speciālu mirušā istabu, izveidot īpašu altāri – tā ir realitātes nepieņemšana. Ir jāsaprot, ka bija dots laiks, kad mēs dzīvojam kopā, bet dzīves ceļš šim cilvēkam ir beidzies. Sērošanā ir dažādi posmi, sākumā ir grūti pieņemt realitāti, pat līdz tās noliegšanai, ir šoks, dusmas uz visu pasauli un aizgājēju (kāpēc viņš neko neteica, cietās, neko nedarīja), vainīgo meklēšana. Kam seko kritiens un realitātes pieņemšana, ka cilvēka vairs nav, un viss, kas palicis, – šī sāpe ir jāizsēro. Kad visi šie posmi ir izieti, realitāte pamazām tiek pieņemta, un tikai tad saprotam, ka jāmācās dzīvot bez šā cilvēka – šeit un tagad.

Inese Lapsiņa, klīniskā psiholoģe (maģistra grāds), kognitīvi biheiviorālā terapeite, programmas STOP trenere.
Darba jomas:
* bērnu, pusaudžu un pieaugušo psiholoģiskā konsultēšana;
* kognitīvi biheiviorālā terapija jauniešiem un pieaugušajiem (trauksme, panika, depresija, veģetatīvā distonija, obsesīvi kompulsīvi traucējumi u. c.);
* psiholoģiskā izpēte bērniem un pieaugušajiem un izpētes atzinuma sagatavošana.